Jānis pašlaik ir BAMA šautru kluba vadītājs. Viņam, tāpat kā lielākajai daļai šautru metēju, ir arī sava iesauka. Jānis gan saka, ka ar to var iepazīties atnākot uz KANAČA turnīru un ar viņu iepazīstoties. Jānis ir viens no cilvēkiem, kas palīdzēja satikties BAMAM un šautrām, kā arī piedalījies šautru turnīra KANACIS izveidē, kas BAMĀ norisinās ceturtdienās. Pašlaik Jānis ir kluba vadītājs, kas nozīmē, ka ir ne tikai jāmet šautas, bet jādara arī dažādas organizatoriskas lietas, piemēram, jāorganizē pasākumi. Tas reizēm ir izaicinoši, taču tā iespēja piedalīties turnīros un gūt šo kopības sajūtu, kas kā klubam ir ļoti svarīgi. Viņš atzīst, ka nekad nav nožēlojis, ka piedalījies šautru kluba BAMS izveidē jo tā tā ir iespēja satikties gan veciem paziņām, gan attīstīties jaunajiem spēlētājiem.
Kā tu sāki savu ceļu šautrās un kāda bija tava pirmā pieredze šajā sporta veidā?
Man šautru mešanas pirmsākumi meklējami 1996-97 gadā, tad bija bārs “Alberts”, kur kopā sanāca cilvēki, kuri tajā laikā nodarbojās ar datoriem. Tā, kā, tas bija postpadomju laiks, kurā nebija daudz šo cilvēku, šis bija bārs, kur pulcējas cilvēki ar šādām interesēm. Tā nu sagadījās, ka šajā bārā bija gan biljards, gan šautas, gan gaisa hokejs. Šautras bārā bija elektroniskās, lai tās spēlētu šautru aparātā bija jāmet 20 santīmi. Tā sākās šautru mešana. Bāra īpašnieks saprata, ka jāpiesaista cilvēki šim izklaides veidam, un bija noteikums, ka iemetot noteiktu punktu skaitu šautrās, varēja dabūt dzērienu pa brīvu. Tad nu apmeklētāji meta šautas un mēģināja dabūt šos dzērienus. Starp citu, mēs vēl nesen satikāmies ar dažiem no šiem te vecajiem biedriem un domājam, vai mēs tagad varētu dabūt dzērienu – visdrīzāk jā un biežāk nekā toreiz. Tā nu mēs sākām mest šautras, sākumā 3 – 4 cilvēki, vēlāk jau 5 – 6 un vairāk. Šo laiku varētu tad arī uzskatīt par manu šautru mešanas pirmsākumu.
Ko nozīmē KANACIS un kā tas sākās?
Tajā laikā, kad sākām spēlēt regulāri , šautru turnīri tika organizēti bāros . Bija bāri “Skābene”, “Betty Page” , kuri nu jau labu laiku vairs neeksistē. Vienmēr bija šautru entuziastu pulciņš, un spēja cauri laikam iznest ideju par to, ka šautras ir jāmet un to arī paši darīja. Dažreiz vienā mērķī, dažreiz divos. Tad vienā brīdī bija informācija no dažiem šautru metējiem, ka veras vaļā jauns klubs BAMS, un ka tur būs iespējas spēlēt šautras. Tika uzstādīti vairāki mērķi, jo cilvēku skaits bija pieaudzis līdz skaitam, kad spēlējot uz viena mērķa turnīri sāka beigties ļoti vēlu ( bija turnīri kuri beidzās pat trijos naktī). Starp citu liela daļa no šiem cilvēkiem arī tagad met šautras BAMS kluba rindās. BAMS piedāvāja uzstādīt 4 mērķus, tajos laikos, pirms 10 gadiem, tas bija liels luksus. Tā mēs pirms 10 gadiem atnācām uz BAMU un ļoti priecājamies par šo mājvietu. Ko īsti nozīmē vārds KANACIS var uzzināt tikai klātienē – tas ir tāds mazais kluba noslēpums. Paldies cilvēkiem bez kuriem BAMS darts klubs nebūtu iespējams – Artim, Mārcim, Dantem, Zaķim, Ditmāram, 40A, Madaram, Ingai, Ralfam.
Kādas spēles spēlē KANACĪ?
KANACIS ir turnīrs, kur mazliet nenopietnā gaisotnē satiekas gan dažādu klubu spēlētāji gan iesācēji. Tāpēc KANACĪ visas spēles tiek spēlētas pāros – tiek spēlēts klasiskais 501, 701, Mikimauss, Šanhaja un citas spēles. Katru nedēļu tiek spēlēta cita spēle. Spēles spēlējam pāros, kas nozīmē, ka iesācējs atnākot nevis uzreiz zaudē, bet gan tiek izlozēts pārinieks un līdz ar to, ja trāpās spēcīgs pārinieks, jaunais spēlētājs turnīru var pat uzvarēt. Daļa no spēlētājiem kuri atnākuši pamēģināt, nu jau ir iestājušies BAMS šautru mešanas klubā un apmeklē sacensības gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.
Pastāsti sīkāk par kādu no šautru spēlēm – kā tā ir jāspēlē, kā tiek skaitīti punkti?
501 ir spēle, ko spēlē visā pasaulē , to es domāju, tās noteikumus visi. Tomēr viena no manām mīļākajām spēlēm , kuru mēs spēlējam KANACĪ saucas Mikimauss jeb zaglis, kurā katrai komandai ir jāsamet noteikts punktu skaits. Mērķis ir trāpīt skaitļos no 20 līdz 10, komanda kura pirmā trāpa trīs šautras kādā no šiem skaitļiem saņem tik punktus, kādas vērtības skaitlī trāpīts. Pretinieka komanda nevar vairāk mest par šo pretiniekam ieskaitīto skaitli. Komanda, kura pirmā savāc vismaz 83 punktus, uzvar. Kāpēc šī spēle ir interesanta? Jo bieži vien šajā spēlē spēlētāji, kuri labi met, var zaudēt spēlētājiem, kuri nav tik spēcīgi, jo ir jādomā šī punktu robeža . Šī spēle ir tāda kā nedaudz šautru simbioze ar šahu – ir jāpadomā, kur mest nākošo metienu. KANACIS turnīros vienmēr pieredzējušākie spēlētāji pamācīs jaunākos un jebkura spēle būs interesanta visiem.
Kas drīkst piedalīties KANAČA turnīros?
Var nākt un piedalīties ikviens, nekādas īpašas priekšzināšanas arī nav nepieciešamas. Noderīgi varbūt būtu nemest garām mērķim. Tāpēc droši ieteikšu ikvienam interesantas atnākt, izmēģināt.
Kāds bija pirmais brīdis, kad saprati, ka šautriņas ir kaut kas, ar ko vēlies nodarboties regulāri?
Teikšu tā, tajā laikā tas nebija kā sporta veids, bet gan labs laika pavadīšanas veids, kurā noteiktā dienā un laikā ieradās pazīstami cilvēki. Veidojās šī “pleca sajūta”, paziņu loks, kuri ir dažādu profesiju pārstāvji, dažādos Latvijas reģionos dzīvojoši. Bija ļoti interesanti viņus satikt , es teiktu, ka sākumā šautras pat bija sekundāras, tas bija vairāk iemesls sanākt kopā. KANACĪ mēs mēģinām šādu gaisotni uzturēt un attīstīt, jo ir ļoti patīkami ceturtdienās nākt kopā, parunāties, uzzināt kā katram ir gājis un protams mest šautras. Un tiešām, ir bijuši jauni dalībnieki, kuri atnāk un pēc divām, trīs nedēļām viņi jau ir iejutušies kolektīvā un var redzēt, ka viņi grib nākt, parunāties, priecāties un mest šautas. Tā kā es nedomāju, ka vienmēr priekšplānā ir jābūt šim sportiskajam aspektam. Mēs noteikti neesam klubs, kas mērķtiecīgi gatavo pasaules čempionus, lai gan viņi pie mums var izaugt, tikai citādā veidā. Te jāatzīmē, ka trešdienās BAMā notiek MASTER turnīrs, kas domāts profesionālākiem šautru mešanas entuziastiem.
Vai tev ir kāda īpaša rutīna vai rituāls, ko ievēro pirms katra turnīra?
Katram spēlētājam ir šādi rituāli, jo sportisti, tie, kas mēģina cīnīties par punktiem kādā no turnīriem, ir mazliet māņticīga tauta, līdz ar to es savus rituālus neatklāšu līdz galam. Taču tas, ko es varu teikt – braucot uz sacensībām ir jābūt zināmām koncentrēšanās spējām, ir jāsaprot savs spēku samērs un jāuzstāda mazie mērķi. Reizēm tie var pāraugt lielākos mērķos, kas ir labi, taču ir jābūt kādam atskaites punktam.Ir šautru metēji, kas saka, ka ir jātiek sacensībās ārā no grupas, ir metēji, kuriem ir jāsasniedz noteikta vieta, tas ir atkarīgs no katra cilvēka. Šis individuālais progress nāk ar laiku, jo ļoti svarīga loma šautrās ir pieredzei. Ņemot vērā, ka šautrās sasniedzot noteiktu tehnikas līmeni manuprāt, 70% ir mentālā stabilitāte. Tas ir ļoti labi manāms, kad sacensībās redzam cilvēkus, kas piedalās pirmo reizi – viņiem bieži trīc rokas. Ir mests mazākas nozīmes turnīros vairākas reizes, taču aizbraucot uz lielāka mēroga sacensībām, ir stress, kas tiešām izpaužas jau fiziski. Tomēr jau pēc trešā turnīra tā nav, un 5 vai 10 turnīriem jau var sākt justies kā mājās un domāt par rezultātu. Es teiktu, ka šeit darbojas teiciens – atkārtošana zināšanu māte un vajag piedalīties, spēlēt un tas nesīs labus rezultātus.
Vai Tu atceries savu pirmo 180 punktu metienu? Kāda bija tava reakcija?
Jā, es atceros. Man par to bija liels prieks, bet tas nelikās nekas tik ļoti īpašs, taču kolēģi, kas bija blakus teica, ka pirmais 180 punktu metiens noteikti ir jānofotografē. Man ir šī bilde un tas notika BAMā, tā kā es varu teikt, ka savu pirmo 180 punktu metienu iemetu pirms 10 gadiem.
Vai tu savā ikdienas dzīvē pielieto kādas šautriņu spēlē gūtās mācības vai prasmes?
Jā, prasmes noder un palīdz arī ikdienā. Es strādāju IT drošības jomā, kur bieži vien ir jāmāk pieņemt lēmumi diezgan ātri un precīzi. Jo tajā brīdī, kad ir jātrāpa viena šautra, domāt par to vai ar šo šautru būs iespējams vinnēt spēli vai būs vēl viena spēle – šīs ir liekas domas un tās traucē konkrētam izpildījumam. Līdz ar to ir jāiemācas sakoncentrēties tieši vienai lietas, kas ir jāizdara ātri un kvalitatīvi. Šī īpašība ir pārnesama uz lielāko daļu profesiju, tāpēc, manuprāt, šautras pilnīgi noteikti palīdz arī profesionālajā darbībā.
Kāds ir tavs iecienītākais dzēriens pēc labi pavadīta turnīra un turnīra laikā?
Nav noslēpums, es esmu ruma baudītājs un pēc laba turnīra vai sacensībās, man patīk izbaudīt glāzi ruma. Jā, kaut kādā mērā tas palīdz atbrīvoties no stresa, līdz zināmam līmenim un saprātīgās devās. Ņemot vērā, ka šī ir arī komunikācijas iespēja, liels prieks ir pēc sacensībām vai turnīra pavadīt laiku kopā ar domubiedriem.
Comments